Disketu kaudze un cietais disks padusē

Sākām, protams, ar disketēm. Nokopēt spēli nozīmēja vienu vai divas disketes, bet kaut kam nopietnam vajadzēja veselu kaudzi, dažreiz pat divas. Bija īpašs arhivēšanas režīms, kas sagrieza arhīvu gabalos tieši disketes izmērā, līdz baitam. Piemēram, Warcraft II aizņēma vairākas disketes. Atceros, ka kāds gribēja aiznest mājās uz disketēm Counter-Strike vai Half-Life.

Tad tā kļuva par daudz, un mēs sākām ciemoties cits pie cita ar cietajiem diskiem: izņem disku, aiznes pie drauga, pieslēdz un kopē filmas, spēles, visu interesanto.

Tad mēs gribējām spēlēt kopā. Kā spēlēt kopā? Jānes dators. Manam draugam Pasha Burakov (Zonik) mājās bija lieki monitori, viņa tēvs ar tiem nodarbojās. Es paņēmu savu sistēmbloku, peli un tastatūru un gāju pāri visam rajonam pie viņa, apmēram kilometru, ar datoru rokās.

Uzspēlēsim Doom, bet viņam Doom nav, jānokopē. Es teicu: darīsim to caur COM portu. Pieslēdzām, un ātrums pēc mana novērtējuma bija daži kilobaiti sekundē. Saskaitīju galvā: ar disketēm ātrāk. Nokopējām ar disketēm.

Un COM ports bija tikai viens: vai nu pele, vai tīkla spēle. Labi, vismaz paspēlēsim pa kabeli. Es iemācījos spēlēt bez peles, tikai ar tastatūru: viena roka uz priekšu, atpakaļ un pagriezieniem, otra šaušanai. Tāds kā hibrīds. Vēlāk Pasha zīmēja grafiku mūsu stratēģijas spēlei Money & Power.

Pirmo reizi es patiešām biju satriekts datorkursos. Mēs spēlējām Doom un Duke Nukem, un kāds atnesa Half-Life un pagrieza skaļruņus skaļāk. Tā metāliskā skaņa, visapkārt kaut kas notiek: mēs visi bijām vienkārši apstulbuši. Tāda grafika, un tāda skaņa.